Es fotografēju to, ko gribas atcerēties
Man fotografēšana sākas nevis ar kameru, bet ar uzmanību. Ar to, kā cilvēks kustas, kā mainās gaisma, kas notiek fonā un kurā brīdī situācija uz īsu mirkli kļūst citāda. Gadu gaitā esmu fotografējusi portretus, pasākumus, cilvēkus, pilsētvidi, dabu un vietas, kurās pati esmu nonākusi. Daļa darbu ir rūpīgi veidoti. Citi radušies dažu sekunžu laikā. Man svarīgākais ir tas, lai pēc laika fotogrāfijā paliktu ne tikai tas, kā viss izskatījās, bet arī kaut kas no tā, kā tas jutās.
Iepazīsti maniILZE FILIPOVA · FOTOGRĀFE
Ne viena formula, bet viens skatījums
Man nav interesanti panākt, lai katrs cilvēks fotogrāfijā izskatītos vienādi. Vienam portretam nepieciešams klusums un ļoti vienkārša gaisma. Citam — kustība, vējš, pilsēta vai pilnīgi neparedzēts moments. Ar laiku esmu sapratusi, ka fotogrāfa darbs nav uzspiest cilvēkam savu priekšstatu par viņu.
Daudz interesantāk ir atrast to brīdi, kurā cilvēks sāk izskatīties pēc sevis. Tāpēc fotografējot es daudz vēroju. Kā cilvēks stāv. Ko dara ar rokām. Kā mainās seja, kad saruna novirzās no fotografēšanās. Kurā pusē krīt gaisma. Kas fonā palīdz stāstam un kas tikai traucē.
Tehnika ir svarīga. Taču gala attēlu visbiežāk izšķir nevis kamera, bet uzmanība.
Kad fotogrāfija kļuva par daļu no dzīves
Manā arhīvā ir attēli no dažādiem dzīves posmiem, un, skatoties uz tiem tagad, var redzēt ne tikai fotografētos cilvēkus un vietas. Var redzēt arī to, kā mainījos es pati. Agrāk vairāk domāju par to, vai kadrs ir tehniski pareizs. Ar laiku arvien svarīgāks kļuva jautājums — vai tajā vispār kaut ko var sajust.
2016. gadā jau fotografēju arī Ādažus un Baltezeru no augšas. Šie attēli vēl šodien ir publiski saglabāti kā dokumentācija par vietām konkrētā laikā. Tajā pašā gadā piedalījos arī fotoprojektā “Intīms fotogrāfes portrets”, kur uzmanība tika pavērsta pret pašām fotogrāfēm.
Man tas ir interesants pretstats. Fotogrāfs lielāko daļu laika atrodas aiz kameras. Viņš skatās uz citiem, veido attēlu un izvēlas, ko skatītājs ieraudzīs. Bet reizēm kamera pagriežas otrā virzienā, un arī pašam nākas kļūt par stāsta daļu.
Dažas fotogrāfijas kļūst svarīgas tikai vēlāk
Fotogrāfijas vērtība laika gaitā mainās. Šodien skatāmies uz seju un kompozīciju. Pēc desmit gadiem sākam pamanīt arī fonu — māju, kas vairs neeksistē, vietu, kas pārbūvēta, apģērbu, cilvēkus, kuri tajā dienā bija kopā.
Tāpēc man interesē arī fotogrāfijas dokumentālā puse. Manas 2016. gada Ādažu un Baltezera fotogrāfijas šodien jau rāda konkrētu vietu konkrētā laikā. Tas pats reiz notiks ar šodien uzņemtajiem pasākumiem, portretiem un ikdienas ainām. Fotogrāfija ļoti nemanāmi kļūst par atmiņas dokumentu.
Kamera redz tikai to, ko tai parādu
2016. gadā piedalījos fotoprojektā “Intīms fotogrāfes portrets”, kur uzmanība tika pavērsta arī pret pašām fotogrāfēm. Man joprojām patīk jautājums par to, cik daudz fotogrāfijā nosaka tehnika un cik — cilvēks aiz tās.
Protams, laba kamera palīdz strādāt sarežģītā gaismā, fokusēt precīzāk un iegūt augstāku tehnisko kvalitāti. Bet kamera nezina, kuru brīdi gaidīt. Tā nezina, vai fotografēt no tuvuma vai atkāpties. Tā nezina, kurš cilvēka skatiens būs svarīgs. Šos lēmumus vienmēr pieņem cilvēks.
Kad situāciju nevar kontrolēt, svarīgāka kļūst spēja paredzēt.
Pasākumu nevar palūgt atkārtot
Pasākumos mani interesē ne tikai tas, kas paredzēts programmā. Svarīgas ir arī reakcijas apkārt. Cilvēks, kurš klausās. Bērns, kurš pēkšņi ieskrien kadrā. Saruna malā. Kāds, kurš uz sekundi pagriežas pret gaismu.
Šādi brīži bieži ilgst ļoti īsi. Tāpēc pasākumu fotografēšanā būtiska ir ne tikai reakcija, bet arī paredzēšana — saprast, kur kaut kas tūlīt notiks un no kurienes tas būs redzams vislabāk. Ādažos, Carnikavā un Rīgā esmu fotografējusi dažādus publiskus pasākumus, tirgus un svētkus. Šādās galerijās man svarīgi ir parādīt ne tikai notikumu, bet arī cilvēkus, kuri tam piešķīra raksturu.
Kad kamera nolikta malā, darbs vēl nav beidzies.
Fotogrāfija nebeidzas ar slēdža nospiešanu
Pēc fotosesijas sākas atlase. Dažreiz starp diviem gandrīz identiskiem kadriem atšķirība ir tikai skatienā, rokas pozīcijā vai tajā, kā gaisma tajā sekundē nokritusi uz sejas. Kad izvēlēti spēcīgākie kadri, sākas apstrāde.
Koriģēju ekspozīciju, baltā balansu, kontrastu, krāsas un atsevišķas attēla zonas. Mērķis nav pārveidot cilvēku, bet palīdzēt attēlam kļūt vizuāli precīzākam un vienotākam. Ja apstrāde sāk pievērst sev vairāk uzmanības nekā pati fotogrāfija, tā kļuvusi par daudz.
Labai apstrādei nav jākliedz, ka tā ir notikusi.
Kustība maina visu
Fotografējot kustību, nav iespējams domāt tikai par vienu kadru. Ir jāredz virziens. Kur objekts pārvietojas, kas notiks pēc sekundes un kurā vietā kompozīcija būs spēcīgākā. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan sportu, gan transportu, gan notikumiem.
Dažreiz svarīgākais ir īss ekspozīcijas laiks un ļoti precīzs fokuss. Citreiz tieši neliels kustības izplūdums palīdz fotogrāfijai parādīt ātrumu. Tehnika dod iespējas. Lēmums par to, kuru iespēju izmantot, paliek fotogrāfam.
Dažas lietas iemāca cilvēki. Citas — vietas.
Pieredze nozīmē pamanīt agrāk
Ar gadiem tehniskie lēmumi kļūst ātrāki. Vairāk uzmanības var atstāt tam, kas notiek kadrā. Pieredze palīdz ātrāk redzēt, ka cilvēks tūlīt pagriezīsies pret gaismu. Ka fonā pēc sekundes parādīsies traucējošs elements. Ka konkrēto situāciju labāk nepārtraukt ar norādi.
Taču pieredze nav tikai spēja reaģēt ātrāk. Dažreiz tā nozīmē zināt, kad neko nevajag mainīt.
Fotografējot cilvēku, tehnika ir tikai puse no darba.
Nav jāprot pozēt
Lielākā daļa cilvēku, kurus fotografēju, nav profesionāli modeļi. Fotosesijas sākumā cilvēks bieži vairāk domā par kameru nekā par sevi — kur likt rokas, kā stāvēt, kur skatīties.
Tāpēc es palīdzu ar virzienu. Dažreiz pietiek pagriezt plecus, mainīt svaru no vienas kājas uz otru vai nedaudz mainīt galvas pozīciju. Citreiz labākais risinājums ir vispār pārtraukt pozēt un sākt kustēties.
Mans uzdevums nav izveidot cilvēku no jauna. Mans uzdevums ir palīdzēt viņam izskatīties pārliecinoši savā veidā.
Pozai jāpalīdz cilvēkam, nevis jākļūst svarīgākai par viņu.
Vispirms kontakts. Tad kamera.
Fotogrāfijā ļoti ātri var redzēt, vai cilvēks kameras priekšā jūtas droši. Tāpēc es parasti nesāku ar domu, ka pirmie kadri būs labākie. Pirmajās minūtēs svarīgāka ir saruna.
Man jāredz, kā cilvēks kustas, kā tur galvu, kā reaģē uz norādēm un kurā brīdī sāk justies brīvāk. Dažreiz cilvēkam nepieciešams ļoti konkrēts virziens. Citreiz daudz labāks rezultāts rodas, ja es atkāpjos un ļauju situācijai notikt. Fotogrāfam ir jāspēj saprast atšķirību.
Fotosesijai nav jābūt pārbaudījumam
Esmu redzējusi, cik ļoti cilvēks var mainīties vienas stundas laikā. Sākumā viņš jautā, kur likt rokas. Pēc brīža jau pats sāk kustēties, mainīt pozīciju un vairs neskatās uz kameru kā uz kaut ko svešu.
Tieši tāpēc man patīk fotosesijas, kurās ir pietiekami daudz laika. Nevis tāpēc, lai uzņemtu pēc iespējas vairāk kadru, bet lai nebūtu jāsteidzas līdz rezultātam. Arī publiski piedāvātajās fotosesijās es palīdzu ar pozēšanu. Taču mana doma nav iemācīt cilvēkam perfektu pozu. Mana doma ir palīdzēt viņam justies tik pārliecinoši, lai poza vairs nebūtu galvenais.
VIETAS
Pasaule mainās, kad sāc to vērot
Ceļojot kamera liek skatīties citādi. Vietā, kuru redzu pirmo reizi, uzmanību piesaista lietas, kurām mājās varbūt paietu garām — gaismas virziens, cilvēku kustība, ēku ritms, krāsas, reljefs un tas, kā vide mainās dienas laikā.
Man ceļojumu fotogrāfija nav tikai skaistu vietu kolekcija. Tā ir iespēja atvest līdzi sajūtu par to, kā konkrētā vieta izskatījās un kā tajā brīdī jutās.
Dažādas vietas māca skatīties citādi
Fotografējot Latvijā, pilsētā, pie jūras vai citā valstī, mainās ne tikai fons. Mainās gaisma, krāsas, attālumi un ritms.
Vienā vietā interesantākais ir cilvēks. Citā — ainava. Vēl citā pietiek ar vienu detaļu, lai vēlāk atcerētos visu ceļojumu. Jo vairāk dažādu vietu redzu, jo vairāk saprotu, ka laba fotogrāfija nav atkarīga no tā, cik eksotiska ir atrašanās vieta. Svarīgi ir tas, ko tajā pamani.
Atgriežoties mājās, pamani vairāk
Ceļošana man nav iemācījusi meklēt tikai iespaidīgākas ainavas. Drīzāk pretēji. Kad esi redzējis, cik atšķirīga var būt gaisma un vide citur, arī pazīstama vieta sāk izskatīties citādi.
Atgriežoties mājās, atkal pamani miglu virs Gaujas, vakara gaismu starp kokiem, cilvēkus pasākumā vai detaļu, kurai agrāk būtu pagājis garām. Varbūt tā ir viena no vērtīgākajām lietām, ko fotografēšana man ir devusi. Tā ir iemācījusi man redzēt.
Jo ilgāk fotografēju, jo mazāk mani interesē perfekts kadrs pats par sevi.
ILZE FILIPOVA
Ko man ir iemācījusi fotografēšana
Fotografēšana man ir iemācījusi uzmanību. Skatīties mazliet ilgāk. Nesasteigt cilvēku. Pamanīt gaismu, pirms tā pazūd. Redzēt vietu ne tikai tādu, kāda tā ir šobrīd, bet arī iedomāties, kādu to reiz atcerēsies.
Un pieņemt, ka dažreiz labākais kadrs nav tas, kuru biju ieplānojusi. Tas ir tas, kuru gandrīz palaidu garām.
Es nezinu, kura no šodien uzņemtajām fotogrāfijām pēc desmit vai divdesmit gadiem kādam kļūs svarīga. Tāpēc cenšos fotografēt tā, lai tām būtu iespēja tādām kļūt.